Izpildītāji

Rectus

Informācija

rectus regulus..

...tā es sevi dēvēju rakstot mūziku. Ja kādam tiešām tik ļoti interesē, ko tas nozīmē, tad gan jau pats noskaidros. Patiesībā es nedomāju, ka ir svarīgi, kas es esmu, drīzāk gan tas, ko vēlos Jums teikt. Un sakāmā man ir daudz. Tiem, kas mēdz domāt, būs par ko padomāt, ja viņi to vēlēsies. Mani patiesībā neuztrauc, kas mani sadzird, cik plašas cilvēku masas, kurš saprot manu valodu (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) un kurš nē. Man galvenais ir to nokratīt no sirds. Un, ja Tev patīk, kā es to daru un ja Tu saproti, ko vēlos teikt, tad man tikai prieks par Tevi, klausītāj. Turpretim, ja ne, tad vienkārši tas acīmredzot nav priekš Tevis. Uzkruķī kaut ko vieglāk uztveramu un nesatraucies.

Rāmju man nav. Savās dziesmās es runāju par to, kas man ir svarīgs, par savām jūtām un emocijām vai arī vienkārši manipulēju ar savām slimajām un veselajām fantāzijām: vārdiem, domu graudiem, metaforām, paradoksiem un varbūt arī pilnīgām muļķībām. Tas, kā Tu to uztver ir tikpat subjektīvi, kā es to pasaku. Bet katrā ziņā tas viss nāk no manis. Un tāds nu reiz es esmu, patīku Tev vai riebjos.

Gandrīz katra mana dziesma ir dzejā rakstīta filozofiska eseja uz muzikāla pavadījuma ar lauztu ritmu, ko tauta pazīst kā hip-hopu. Pats es īpaši neaizraujos ar bītiem, drīzāk eksperimentēju. Tomēr ir arī dziesmas, kur muzikālo pavadījumu esmu producējis pats – gan smagas, industriālas “melodijas”, gan arī liriski gabali. Lielākoties skaitu uz tiem, ko man piedāvā draugi. Kopumā tas veido ļoti dažādas noskaņas, tāpēc varbūt kāda no tām liks arī Tev manī ieklausīties un pašam nemanot ar kāju pirkstgaliem sist takti. Kaut vai šī:

“Prieks, kur tu rodies?
Atnāc, pas’ties, kas notiek,
Tad atkal projām dodies
Straujiem soļiem,
Kā vakar tā šodien.
Soliet, ko soliet, mana cerība nodziest.”